Ājurvēda (ājur – ‘dzīve’, vēda – ‘zinātne’) ir zinātne par cilvēka veselību un dzīves labklājību kopumā, fizisko un garīgo attīstību, jo iekļauj arī jogas elementus. Nodrošinot līdzsvaru ar dabas ritmiem sevī, cilvēks kļūst vesels un vieglāk īsteno garīgo izaugsmi. Pirmie ājurvēdas teksti atrasti senāk nekā pirms 4000 gadiem Indijā. Līdzīga medicīnas prakse ir sidha. Tajā izmanto līdzīgas diagnostikas metodes (pulss, urīns, ādas krāsa un īpatnības, acis, refleksi u.c.). Abu medicīnu sistēmās izmanto tikai dabas materiālus – augus, koku mizas, saknes, metālus un minerālus. Dzelzs un minerālu savienojumi tiek apdedzināti un saberzti pulveros, tā iegūstot ārstnieciskus savienojumus, kuriem nav derīguma termiņa. Jogi, kas pārstāv sidhas tradīciju, runā par šīs sistēmas 7000 gadu senu izcelsmi. Abās sistēmās praktizē masāžas, atšķirīgas terapijas, kas veicina organisma attīrīšanos un atjaunošanos (pančakarma, rasajāna), jogas un elpošanas vingrinājumus, kas attur no slimību veidošanās un priekšlaicīgas novecošanas. Kopēja ir arī Tridoša teorija. Tā māca, ka cilvēka augumā, kā arī materiālajā visumā dzīvības procesos dominē trīs stihijas (īpašības): gaiss (vāta), uguns (pitta), ūdens/zeme (kapha). Īpašības, kas piemīt gaisa stihijai: aukstums, vieglums, sausums, nepastāvība, cietība, kustīgums; ugunij: karstums, asums, neliels eļļainums, gaišums, viegla, skāba garša un nepatīkama smarža, ja tās ir virs normas; zemei/ūdenim: vēsums, smagnējums, piezemētība, eļļainums un glumums. Dzimšanas brīdī stihijas ir savstarpējā līdzsvarā. Veselā augumā gaisa stihija ir 1 vesela, uguns – puse un ūdens/zeme – ceturtdaļa. Cilvēkam pieaugot, šis līdzsvars zūd; to ietekmē arī gadalaiku maiņa un klimats. Augumā veidojas tendence attīstīties slimībām, kas tieši saistītas ar nelīdzsvaroto stihiju. Stihijas līdzsvaro ar terapijām, dabīgiem medicīnas preparātiem un jogas vingrinājumiem, kas mazina nelīdzsvarotās stihijas disharmoniju un/vai veicina atpalikušās stihijas ar mērķi atgūt un uzturēt līdzsvaru.
Svēto cilvēku izpratne par dabas procesiem jau senatnē ļāva paredzēt dabas resursu mazināšanos un cilvēku morālo degradāciju, kas mazina cilvēkā spēju un vēlēšanos izprast sevi, dabu un dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Ājurvēdas rakstos vēstīts par lielu ārstu, jogu un viedo cilvēku sanāksmi senatnē Himalaju kalnu apvidū: viņi bija norūpējušies par notiekošo – cilvēku tendenci dzīvot lielos ciematos, kas toreiz sāka veidoties, – un meklēja risinājumus. Gudrie izprata, ka cilvēka morālo principu kvalitāte saistīta ar mīlestību, pildot ikdienas pienākumus, rūpēm un prasmi palīdzēt tuviniekiem.
Toreiz gudrie paredzēja cilvēku zināšanu, prasmju un veselības zaudēšanu, jo ļaudis vairs nebūs tiešā saiknē ar dabu un tās procesiem savā dzīvē. Mītot sabiedrībā, rodas iespēja izdzīvot ar virspusējām zināšanām. Cilvēka uztverē zūd nepieciešamība rūpēties par dabu, vidi, apkārtni, savu izaugsmi, viņi var kļūt par citu izmantotājiem. Strādājošie arvien vairāk izjūt nepieciešamību ilglaicīgi apkalpot citus cilvēkus kādā noteiktā jomā, darot vienveidīgu darbu, kas notrulina uztveri un nenodrošina iespējas izpausties atbilstīgi savām interesēm – jo īpaši tad, ja cilvēks neveic garīgu praksi. Šādi izveidojas savstarpējas atkarības mehānisms, kas izraisa degradāciju. Strādājot nepiemērotu un vienveidīgu darbu vajadzības dēļ, zaudējot līdzsvaru prātā, rodas vēlēšanās pēc nedabīgas atpūtas. To īstenot vieglāk sabiedriskās vietās. Šāds atpūtas veids rada negatīvu ietekmi uz citiem cilvēkiem, vairo ļaunprātību, vardarbību un bezrūpību – cilvēks paļaujas pieņēmumam, ka vajadzīgo var nopirkt... Ja cilvēku sadarbība izjūk vai vēlmes nesaskan, tās izpaužas kā vilšanās vai agresija cilvēkā. Šīs agresijas lielā izpausme ir karš.
Ja šāda garīgā lejupslīde varēja notikt lielos ciematos senatnē, vai varam iztēloties lielos mērogus šīm izpausmēm, ar kurām dzīvojam ikdienā, ko redzam pasaulē un sev apkārt? Un vai spējam atpazīt, kā savā ikdienā esam tajos iesaistīti? Tomēr, arī šajos “tumšajos” laikos dzimst cilvēki ar īpašu prāta skaidrību, zināšanām, labsirdību un spējām nodot šīs īpašības citiem. Šie cilvēki ir svētie un garīgie skolotāji. Cilvēki, kuri atpazīst nepilnības, atzīst augstāko pilnību katrā un spēj piedāvāt palīdzību, lai pilnība īstenotos katrā cilvēkā. Iedrošina meklēt pazaudēto, to, kā cilvēkam pietrūkst, un ar savu dzīvi un paveikto iedvesmo būt atvērtiem, prast mācīties un īstenot apgūto.
Garīgie skolotāji kā materiālo pamatu attīstībai aicināja radīt kopienas, kas no ciemiem atšķiras ar to, ka cilvēki apgūst zināšanas un prasmes kopā un tās kopēji pielieto. Tajās ikviens gūst iespēju bagātināt un izpaust sevi vienlaikus. Attīstoties un vienlaikus izpaužot sevi, veidojas līdzsvars dzīvē un piepildījums, vairs nav nepieciešamības citus pakļaut vai izmantot. Visi cilvēki kopīgi bagātina vidi un izpauž sevi bez ierobežojuma, jo mūsu avots nav ierobežots, tas sniedz mums spēju pilnveidoties un izpausties, gūstot pilnīgu laimi, ko nevar nopirkt. Dzīve šādās kopienās (Indijā – ašrami) rada piepildījumu, jo autentiska garīgā prakse atklāj potenciālu cilvēkā, un tā izpausmē nesavtīgā darbībā, kalpošanā (sēva) kopumā īstenojās dzīves pilnība. Šāda dzīve nav filantropija, par kuru saka: “Jā, tā ir tāda uzupurēšanās, bet kaut kā jau jādzīvo arī,” – norādot, ka galvenā pamatvajadzība ir nauda. Dzīve kopienā vienkārši ir praktisks cilvēka garīgo un materiālo nepieciešamību risinājums, jo cilvēka galvenā nepieciešamība ir attīstīties un izpausties, kam kopienās ir visas iespējas, nevis darīt nolikto un saņemt atalgojumu naudas formā, kas tūlīt pat arī jāiztērē, lai apmaksātu savas tiesības lietot ūdeni, ēdienu, dzīvojamo platību, transportu… Ikviens cilvēks saprot, ka darbu ātrāk un vieglāk paveic vairāki cilvēki kopīgi, ne atsevišķi. Uzdrošināšanās darboties kopienā sniedz cilvēkam iespēju izzināt, atklāt un izpaust sevi vienlaikus. Kopiena ir arī praktisks risinājums mūsdienu nepieciešamībai aizstāt dzīves vienveidību, ko izjūt daudzi cilvēki, paaugstinātās darba slodzes un mazās algas izšķiešanas dzīves modeli, nepilnvērtīgo tā dēvēto “obligāto” izglītību, piesārņotā vidē mākslīgi radīto un uzturēto patērētāja domāšanas skatu uz dzīvi ar darbu pie dabas, ekoloģiski audzētu pārtiku un sev no dabas piemītošu īpašību izkopšanu un izpaušanu jomā, kas šķiet vistuvākā. Šīs iespējas ir īstenojamas vietās, kas pagaidām vēl saglabājušās nepiesārņotas un neizpostītas Latvijas dabā.
- Dāvids Kleiners
Uzziniet kā varat piedalīties
ekokopienu veidošanā Latvijā pasaku mājā “Undīne”.
mājas lapa:
www.undine.lv
e-pasts: undine@undine.lv
Tālr. 67769273
Mob.tālr.26478836
Pasaku māja “Undīne” aicina apmeklēt pasākumus, piedalīties radošajās darbnīcās, izmantot “Undīnes” bibliotēku. Atvērto durvju dienas sestdienās no pl.11.11 līdz 18.18
